Rudens vienmēr ir bijis mans mīļākais gadalaiks. Taču 2015. gada notikumi šo lietiem bagāto, pasteļu krāsām izdaiļoto un ābolu smaržām pārpildīto, dzestrās vēsmas ieaijāto laiku, padarīja par neaizmirstamāko manā dzīvē un lika to iemīlēt vēl vairāk, aizvērt acis un atmiņās sajust mīlestības pieskārienus.

Pēc neveiksmīgām attiecībām biju skaidri  nolēmusi - tas neatkārtosies, es neļaušu tā vienkārši samīdīt manu dvēseli kādai agresīvai, necilai radībai, kam sieviete, kas pazemīgi izdabā vīrieša vajadzībām, nav ne graša vērta. ''Pietiek, es vēlos jaunu dzīvi, vēlos jaunus draugus un attiecības, pati esmu jauna, vajag pārmaiņas“, noteicu sev. Un piereģistrējos otrapuse.lv ar domu, ka vēlos pavērot, kādi ļaudis man ir apkārt, kas atrodas otrpus ekrānam. "Maziņā, vēlies iepazīties? “," mm, glīta bildīte, gribas tevi satikt dzīvē "," varbūt aiziesim uz klubiņu šovakar? ". Nē, nē, nē! Neviens no šiem mani neuzrunāja, pat, lai cik pieklājīgi un skaisti kāds no vīriešiem izteiktos, tie atbaidīja,  nespēju atbildēt nevienam no viņiem. Brīžiem šīs vēstules likās pat salkanas. " Nespēju beigt lūkoties Tavās dziļajās acīs, skatos tajās un zaudēju pats sevi...". Nē, tikai ne to. Vīrieti, šajā bildē man pat acis nevar skaidri saskatīt, ko tu tur muldi. Tās pašas dienas vakarā domāju, ka jādzēšas no portāla, biju pārliecināta, ka neatradīšu sev neko tīkamu. Kopā, līdz profila dzēšanas brīdim, man bija atsūtītās 87 vēstules, no tām atbildēju apmēram uz četrpadsmit, taču sarakste neturpinājās ne ar vienu no viņiem.

"Sveika! Nemāku īsti iesākt sarakstes, bet vienkārši gribējās tev uzrakstīt". Un zini, nekas īpašs, bet manī kaut kas notika. Tāda dīvaina sajūta. Apskatu vīrieša profilu un negaidot izvēlos atbildēt...

Šī izvēle, ko veicu 2015. gada 17. septembrī, man mūžam paliks atmiņā. Esmu ik dienu pateicīga liktenim, ka tas mūs saveda kopā. Katru reizi, kad atceros to dienu, iedomājos - kas būtu, ja es būtu izdzēsusies pirms viņa vēstules? Kas būtu ja es neatbildētu? Kas būtu, ja es nemaz nebūtu piereģistrējusies šajā iepazīšanās portālā? Un kur viņš būtu? Es nekad viņu nebūtu satikusi un nekad nebūtu tik laimīga kā tagad. Acīs saskrien asaras iedomājoties par to, ja šī vīrieša nebūtu manā dzīvē, ja es būtu rīkojusies citādāk. Tieši pēc gada, mūsu skaistajā un tik mīļajā rudentiņā,  mēs apprecējāmies. Un ziniet, ko? Liktenis mums piespēlē to cilvēku, kam dzīvē esam visvairāk vajadzīgi. Un es nebeidzu pateikties liktenim. Un šī ir īstākā pasaka. Pasaka, kas laimīgi beigsies, ar laimīgu ģimeni un mīlošām sirdīm.
Ar mīlestību, Kate